Maska ir skaista un baismīga vienlaikus. Kokā grebta, acis izvalbītas, plaši atvērtas, spīdošas un tādas, kas klausās — jā, tieši klausās, jo redze tver visu, arī to, kas vīd aiz muguras. Mute vaļā, no tās laužas balti, brīdinoši ilkņi, starp tiem paveras tumša telpa, ala, dziļums, kas aicina ienākt tos, kuri saprot, ka atpakaļceļa var arī nebūt. Ap galvu plīvo melnas krēpes, kam galos sarkanu dzirksteļu uguns blāzma. Krēpes virmo pat tad, ja istabā nav ne vēja pūsmas, ogļu radzes aizvien vēl kvēlo, nekas nekad nerimstas. Melnajā kokā dobtie lotosa ziedu raksti pārklāti ar zeltu — zelts, zelts ir visur. Uz pieres krampējas bruņas no apzeltītas ādas, salocītas precīzos leņķos, starp tām gozējas spogulīši — mazi, četrstūraini rombi, kas atstaro visu, kas vēlas pieskarties bez aicinājuma. Ap masku iekārti misiņa zvaniņi — pie katras kustības tie runā, sēc un čukst.

Es sēžu iepretim spogulim, vecais krēsls ir neērts, izsēdētais samts kairina kailo ādu. Ķermenis ir atsegts, jo pieder dabai. Seju — to, kas allaž ir kustībā, iemācītā kustībā, rādot pasaulei to, ko tā grib redzēt —, to aizklāj senā, sarkanmelnizeltītā maska.

Vēroju sēdošo, slaido, mazliet nodriskāto augumu. Tam apvilkta neierasti balta āda, jo tā, kura tur sēž, sen nav bijusi pie savas jūras un peldējusies meža ezerā. Spānijas saule viņas ādu ir izdedzinājusi, nevis skūpstījusi. Uz vēdera un krūtīm ir strijas — tikko manāmas, iezīmētas ādā no četriem iznēsātiem bērniem. Vēders savēlies divās nelielās krokās. Āda ir īpatna — maiga, plāna un trausla, vietumis ļoti raupja, samts un smilšpapīrs reizē. Viņai uz ciskām noliktas plaukstas, kam izspiedušās vēnas un daži nagu pusmēneši ir melni no ceremoniju tabakas dūmiem. Pēdām ir augsts izliekums, tās ir netīras no staigāšanas pa zemi, sakņu un akmeņu savainotas, ceļgali sakrokojušies no ilgas sēdēšanas lūgšanās.

Es esmu atbraukusi strīdēties ar Melno Dievmāti. Iesākumā, pēc gulēšanas zālē, pēc brīvības grūdieniem un vīna siekalām Sierra Nevada kalnos — niknumā, kas dzimis no skumjām, es traucos atpakaļ uz Montserratas kalnu. Uz zobaino kalnu Spānijā, kur Melnās Dievmātes klosterī sensenos laikos, pirms satiku Chaski, lūdzos par to, lai atrodu savu mīlestību, lai ceļos redzējumā, spēkā, apziņā, lūdzos par šo un par visu to, ko vēl nesaprotu. Par trūkumu un skumjām, kas šķiet tekam man līdzi no aizlaikiem, par to, kā atminēties savu vārdu. Turienes kalnu milži — vērojošās klinšu sastingušās būtnes — mani sūtīja tālāk. Uz Sicīliju, uz kalnu, kur iekšā viss vēl ir dzīvs, melns, pārradošs.

Un es braucu, lai vai kas — mans niknums, manas sāpes, mans apjukums un pieprasījums mani dzina. "Etna, Etna, kalns, vai tu mani dzirdi?" es auroju tās dūmos, atverot žaunas kā nekromants, kurš caur savu aurojošo nāves balsi nogalina visu, kas trāpās tā ceļā. Kalns nekustējās, tas netrīcēja, bet vējš mani aizveda no kalna lejup, lejup, tieši pie kāda alķīmiķa nama koka durvīm.

Un tur.

Alķīmiķis Scordamilu manī paraugās. Es klauvēju pie durvīm, viņš atver un manī paraugās, es pārkrītu pār slieksni, viņš atver un manī paraugās. Un tad jau es guļu viņa sīkajā, no zariem būvētajā gultā, jo rīt viņš atkal atvērs nākamās durvis un atkal paraudzīsies.

Nākamajā dienā Scordamilu mani paēdina ar nātru zupu un klusu saka: "Velc ārā to, kas tev somā." Man nav laika un spēka mulst, un es ar čīkstošu troksni atvelku vaļā čemodāna rāvējslēdzēju. Tur iekšā, ietīstīta samta sedziņā, slēpjas mana Indonēzijas dieva maska, mans sargs ar nu jau ielīmēto zobu. Scordamilu gaida, kamēr lēnām masku iztinu, noliek spoguļa priekšā krēslu un saka: "Ģērbies kaila, sēdi." Es nekaunos no viņa, bet vīrs iziet ārā un aiz sevis aizslēdz durvis.

Un tā.

Maska ir skaista un baismīga vienlaikus. Es sēžu iepretim spogulim, vecais krēsls ir neērts, izsēdētais samts kairina kailo ādu.

Taču es zinu, ka es aizvien vēl neredzu. Sevi. Pa virsu katram vērojumam lūkojas vērtējums. Ideja, kādai man jābūt un kāda es nedrīkstu rādīties. Un kas es patiesībā esmu. Meklēju kaut ko, kas man palīdzētu šīs ādas, šos skatienus, kas nepieder man pašai, novilkt nost. Es aizvien vēl tur nestāvu, tur stāv kāds cits. Iekšā zinu, ka kauns, bailes, vīzdegunība, ko es redzu raugāmies pretī, nav mani. Es pazīstu savu lepnumu, bailes, kautrību, augstprātību, nevīžību, nerūpību, gļēvulību, bērnišķību, skaudību, dusmas. Tie visi ir citādi, tiem visiem ir mana smaka. Pagaidām man aizvien vēl pretī raugās viss, kas nav mans, kas iededzināts acīs spoguļu istabā.

Tā, sēžot un raugoties, es spogulim esmu izstāstījusi visu, ko, šķiet, zinu par sevi.

_______

Pirmajās dienās es stāstīju, kā četru gadu vecumā es sēdēju ar tēvu, māti un brāli mājas pagrabā, jo pār manu pilsētu jau gadu lidoja bumbas. Ārā bija karš, mēs sēdējām šaurā, baltu ķieģeļu ielenktā patversmē, un tēvs mūs sargāja, apliekot rokas. Es stāstu par to, kā kādu dienu, atnākot mājās, tēvs bija aizslēdzis durvis un ārpusē varēja dzirdēt dīvainus būkšķus un trokšņus — kad durvis visbeidzot atlauzām, tēvs neveiksmīgi bija pakritis blakus soliņam, kas palikts zem griestos iekārtas cilpas. Atminos, kā tēvs man atkal un atkal teica: "Tu nebūsi nekas." Un reizes, kad māte mani no jauna bija atvedusi pie kārtējā redzošā, kurš teica, ka es esmu ļoti īpašs.

"Manu zelta puisēn," teica mana māte. Un piebilda: "Tu nemaz neesi līdzīgs savam tēvam. Tu man atgādini vīrieti, ko patiesībā mīlēju."

Čukstu par kaunu, pretīgumu un bailēm, kas piepildīja katru manu ķermeņa šūnu, par to, kā nezināju, kas es esmu, kā vecāki bijās, ka savā trauslumā, iespējams, būšu homoseksuāls — un veda man mājās vecākas meitenes, lai es varētu trenēties vīrišķībā. Par to, kā beidzot varēju sākt bēgt. Jau četru gadu vecumā kādu dienu sākot kliegt, ka šīs nav manas mājas un mani vecāki, skrienot ārā uz ielas, projām, projām, projām. Un to, kā nekad neesmu pārstājis skriet.

Nākamajās dienās — par to, kā, aizbēdzis uz Ameriku, es klīdu no kontinenta vienas malas uz otru. Katrā vietā satiekot kādu, kura šķita — būs īstā. Un ar riebumu atklājot, ka visas viņas ir izlikušās par to, kas patiesībā nav. Neviena no tām nespēja aizpildīt melno caurumu manī, neviena nespēja tā nīst un mīlēt mani, kā to darīja mans tēvs un māte. Par to, kā es vienai no viņām sekoju tikai, lai atklātu, ka viņas ķermenis man ir pretīgs, dzīve, ko viņa no manis pieprasīja — ne manējā. Un to, kā kādu vakaru, vēlā naktī Ziemeļzemē, es sēdēju uz lieveņa, sakrāmējis savas mantas, un gaidīju, kad mani izglābs. Un glābiņš atnāca — sētā iebrauca vecs Volvo, un es beidzot tiku pie tiem, kuri mani saprot. Un neko nepieprasa.

_______

Tobrīd ausis sāk nežēlīgi džinkstēt, šķiet, ka maska sāk vibrēt. Ir par daudz, pietiek. Mani atslēdz, es aizmiegu uz zaļā, nodriskātā klubkrēsla, kas mazliet ož pēc ilgas stāvēšanas kaut kur lauku šķūnī, iekrītu nespēka miegā, kājas pusplati, galva ar visu masku, kam ielīmēts viens ceļā noplīsis zobs — galva noslīd sāņus. Un manis nav, ir sapnis, kurā ienāk Skennens.

"Reiz uz kādas salas tālu Ziemeļos dzīvoja sieviete, kura nespēja atcerēties savu vārdu," Klusējošais Vējš sapnī sēž man pretī — šoreiz bez šaubām, bez iedomām, bez aizplīvurojumiem — ļoti pretī un tuvu.

"Šī sieva devās pie mežezera raudzīties dziļu atspulgā. Pirmajā reizē viņa ieraudzīja pretī zibsnījam uguni. Sieva pārbijās un skrēja atpakaļ, ko kājas nesa. Otrajā dienā gāja atkal — atkal tas pats, vien šoreiz sieva vairs nebēga projām, bet palika dusot, ietinusies mežezera kalmēs un apsegusies ar niedru segu. Trešajā dienā, kad no dzelmes atkal izcēlās uguns, viņa palika stāvam. Raudzījās ilgi jo ilgi. Un tad uguns sāka ar viņu runāt viņas balsī — tajā, ko viņa bija aizmirsusi. Tā sieva atguva savu vārdu — raugoties bezapziņā, savos ūdeņos un dzirdot apgaismības balsi, kas nāk no dziļēm, ne no augšas. Pirmajā dienā viņa izbijās, otrajā — vēroja, trešajā augšāmcēlās," Skennens runāja un pirmo reizi visu šo gadu laikā saņēma manu roku, ieliekot to savējā.

_______

Es atmostos, ārā aust vakara sirmā tumsa. Maska, man guļot, noslīdējusi no sejas un atdusas klēpī, tieši virs kaunuma. Kopš Mēness aptumsuma ir pagājusi divdesmit viena diena — to es zinu, jo ārā kokiem ir lēnām izplēnējušas lapas. Man ir nežēlīgi auksti, pēdas nosalušas zili melnas. Taču es zinu, ka man atkal būs jāraugās — un šoreiz sevī. Ar drausmīgām sāpēm ir noplēstas visas tās svešās ādas, kas pa šiem trim gadiem ielipušas manos sirds, ķermeņa, prāta, enerģijas apvalkos. Šur tur vēl redzu nospiedumu pleķus. Dažās vietās, raujot nost svešo, izplēsti arī gabali manis pašas.

"Vajadzēs bišu vasku, vībotņu un ugunspuķu novārījumu, bērza darvas uzlējumu. Rūpes, mīlestību, asaras, kas atkal un atkal mazgā. Bet tu esi dzīva, jo iedrošinājies mirt," es sev saku un domāju par savu mammu, kura arīdzan tieši ap šo pašu vecumu sensenos laikos devās uz Ameriku, kur ieņēma bērnu. Atbraucot mājās, viņas vēderā izauga kroplītis, kam ap ķermeni bija apvijušās stīgas. Tēvs pirms bērna ieņemšanas bija apsvilinājies ar indīgo efeju, un nu inde bija nogalējusi viņa paša bērnu.

"Vai gribi apskatīt kroplīti?" toreiz par mirušā bērna ķermenīti dzemdību namā mammai bija prasījusi medmāsiņa. "Pieci rubļi, un parādīšu." Mana mamma pēc tā nekad neatguvās, bet nomira, sēžot uz dīvāna ar noliektu galvu, ar kaudzi tablešu pie labās un kreisās rokas.

"Tā nebūs mana nāve. Ne manējā. Es celšos — es celšos par sevi, par mums visām."

Es raušos un nolieku seno Indonēzijas dieva masku uz samta sedziņas. Noskalojos vībotņu zilajā ūdenī. Izmazgāju katru krociņu, katru ieloku. Apsedzu savam augumam rakstainu segu un nostājos spoguļa priekšā stāvus — ar kājām stingri zemē, ar ļodzīgu, nogurušu, bet spītīgu gatavību beidzot redzēt sevi, dzirdēt, redzēt, saost.

Kas esi tu, Qollari?

Paraugos sejā, savā sejā — krunciņas ap acīm un uz pieres no intensīvas vērošanas, lūpu kaktiņi nolaidušies zemāk. Lūpas ar rētiņām no tā, ka ceremonijās jāsmēķē mapacho un reizēm jāpūš ar muti Agua Florida — alkohola smaržūdens. Pasmaidu. Dobumā trūkst viena zoba — izlūzis ceļā. Garš kakls, dziļa kakla bedrīte, divi dažādi ausu galiņi — viens spics kā elfam, otrs ieapaļš. Ja ļoti ieskatās, var redzēt, ka viena sejas puse ir mazliet augstāk, otra zemāk — burtiski dažus milimetrus. Kreisajai acij skropstas un uzacs ir īsākas — nosvilušas Tabakas dūmos. Uz pieres divas strīpas: tas, ko tu meklē, meklē tevi. Uz zoda un pēdām Māras krusts — tāds, ko liek uz nedzīvām lietām, man dedzināts, lai apstādinātu laiku. Uz krūtīm trīsstūris — ieeja Svētajā Kalnā. Uz rokām Eņģeļtaures un San Pedro kaktusa raksti. Ap vienu roku divas strīpas — es esmu no Dieva. Uz pirksta Algiz rūna. Un uz skausta noslēpums — zalktītis aizsardzībai.

Mugura mazliet saliekusies uz priekšu, sargājot sirdi — ne Gaismu, bet cilvēka sirdi. Vijīgas līnijas, gari pirksti un kājas, āda teju caurspīdīga.

Zilas Visuma acis.

_______

Tobrīd no pagalma, no ārpasaules, pārpasaules, istabā iezagās dziesma. Scordamilu dziedāja:

Saprotu, ka tie abi sadziedas — mans Spānijas redzošais čigāns un vulkānu salas alķīmiķis. Es atpazīstu meldiņu, un mani lūpu kaktiņi no sirds siltuma ceļas uz augšu, augšu. Aizvien vēl dziedādams, Scordamilu man uz smaidošajām lūpām uzziež to pašu, kas aug arī sveša kontinenta mežu malās, kur biezoknis beidzas un sākas cilvēks. To pašu, kas iezīdās manā tēvā un nogalēja gan manu māti, gan viņas nedzimušo bērnu. Trīs spīdīgas lapas, vaska virsma, inde, kas iekļūst ādā nemanāmi — bez sāpēm, bez smaržas, bez kādas norādes, ka kaut kas ir noticis. Un tad, dažas dienas vēlāk, citā ķermeņa vietā, kur vaska lapa pat nav pieskārusies, sāk degt, jo inde pa to laiku jau aizceļojusi tālu, tālu — iekšā un ārā, no ausu galiņiem līdz papēžiem. Tas, kas deg, nav inde. Svilst tavs paša ķermenis, kas atpazinis svešo un uzbrūk ādai, lai to, dzīvību glābdams, izdzītu.

Kamēr alķīmiķis man liek pie lūpām dziru, viņš senā valodā, ko saprotam tikai mēs abi, stāsta par Ziemeļamerikas cilti, kas smēlusi indīgās efejas sulu, jaukusi to ar brieža asinīm un kokogli, lai ziestu tajā asu bultu galus. "Redze, redze, tev vajag savu redzi, tev vajag savu balsi, tevī vajag izskalot indi. To var tikai ar indi — to pašu ar to pašu, bella bimba."

Kad viss pabeigts, Scordamilu man ap pleciem apmet kodīgu kreklu un liek raudzīties spogulī atkal — šoreiz tā ir melna obsidiāna lauska.

Laiks iegrimst sevī vēl dziļāk. Es raugos savās acīs, tieši tajā punktā, kur melnais riņķis apņem tumšo centru — tur, kur skatiens ne sākas, ne beidzas. Un piepeši tur ir gaisma — no iekšienes, kā zibsnījot caur loga rūti, kas vienmēr bijusi atvērta uz abām pusēm. Šamaņi to sauc par nierika momentu, kad tu saproti, ka savienojums darbojas abos virzienos, ka caur tevi skatās kaut kas lielāks. Un tu raugies tam pretī. Un tie abi — viens otru atpazīst.

Es pazīstu šo gaismu. To pašu reiz redzēju Chaski acīs ceremonijā un domāju, ka tā pieder viņam. Bet tā piederēja man — atspulgs, ko biju atdevusi citam, jo vieglāk bija mīlēt to ārpusē, nekā atzīt sevī.

Tobrīd es redzēju tos visus tur dziļumos, mūs visus tur — Mušītu, Skennenu, sevi, sevi, Mušītu, Skennenu. Un es — es atskārtu, ka Melnā Dievmāte mani bija sūtījusi atpakaļ pie sevis, ka visas lūgšanas ir piepildītas. Caur jaunatpazīto gaismu, kas raudzījās pretī no dziļuma, kurā mīt tas, kas nav dzimis un nemirs.

Es tur stāvēju. Kaila. Ar gaismu acīs. Un pirmo reizi teicu sev to, ko vajadzēja teikt sen:

_______

Es tevi redzu.

_______

"Bella bimba, ej. Viss piepildīts," Scordamilu man teica uz atvadām. Un krūšu kabatā ielika zilu neaizmirstulītes ziediņu. "Mēs to saucam par non ti scordar di me — neaizmirsti mani," viņš teica. "Katru reizi, kad raudzīsies savās zilajās acīs, atminies, ka tu esi. Un kas tu esi."

Un es sapratu, ka dziesma ir par to vienu — to vienīgo —, kuru nevar aizmirst pat tad, kad visu pārējo pārņēmusi indes uguns. Sevi īsto.

---

© ININ NINI · Visas tiesības aizsargātas